Nakts muzejā: Kapa noslēpums apskats

Faraons, kas jāatceras...

Farons, kas jāatceras...

Pēc divām vidējām iemaksām trešā Nakts muzejā beidzot ir jāatceras – lai gan ne to iemeslu dēļ, uz kuriem varēja cerēt Bens Stillers un režisors Šons Levijs, kad pagājušā gada februārī sāka uzņemt savu Londonā bāzēto triloģijas tuvāko filmu. Kopš tā laika mēs, protams, esam atvadījušies gan no Mikija Rūnija, gan no Robina Viljamsa, piešķirot spriedzi procesam, kas, ja nenopelnīts, joprojām ir aizkustinošāks fināls, nekā to varēja gaidīt 2006. un 2009. gada filmas priekšteču fani.

Šoreiz ir arī patiesa apdraudējuma elements — dīvaina zaļa rūsa uz seriāla Ēģiptes relikts-slash-MacGuffin draud atņemt tai eksponēšanas spējas. Tās ir sliktas ziņas Viljamsa Tedija Rūzvelta manekenam, Ouena Vilsona miniatūrajam kovbojam un pārējiem Stillera nakts draugiem, lai gan ne seriālam, kas gūst milzīgu labumu no sižeta noteiktas atrašanās vietas maiņas, jauna (Lielbritānijas) muzeja un jauna klāsta vaska izstrādājumi nakts pūcei Lerijam, ar ko pakārt.

Labi, mēs būtu varējuši iztikt bez Stillera alu cilvēka divnieka “Laaa”. Taču to vairāk nekā kompensē Dena Stīvensa Lenselots, kas ir iesācējs. Python ar Buzz Lightyear līdzīgu nepatiku atzīt, ka viņš nav īsts. Aina, kurā viņš piedzīvo atdzimšanu Camelot ir īpaša bļaušana. Taču izgudrojošākā secība ir tāda, ka Lerijs un Tedijs iegrimst MC Escher gleznā, kas ir tik žilbinoša starpspēle, ka var gandrīz nepamanīt raudošo pērtiķi.

Iedomājieties Benu Kingsliju kā faraonu, milzīgu čūsku un dažus dzīvus Elgin Marbles, un tas ir pārsteidzoši pieklājīgs nosūtījums sāgai, kurai ir nepieciešams laiks, lai tā atdzīvotos. Viens jautājums tomēr. Vai tā ir juridiska prasība, lai katra Anglijas galvaspilsētas montāža tiktu novērtēta ar “London Calling”?

Vairāk informācijas

Teātra izlaidums	2014. gada 19. decembris
direktors	Šons Levijs
Lomās	'Bens Stīlers', 'Robins Viljamss', 'Stīvs Kūgans', 'Dens Stīvenss', 'Ouens Vilsons'
Pieejamās platformas	Filma

Mazāk